Spain Latvia: Latviešu čaklās rokas Spānijā

Nav noslēpums, ka latvieši ir strādīga tauta, tāpēc šoreiz mēs tikāmies ar divām Spānijā dzīvojošām latviešu meitenēm, kuras nodarbojas ar rokdarbiem un ar saviem darbiņiem iepriecina arī cilvēkus ne tikai Spānijā un Latvijā, bet arī citās pasaules malās.

SpainLatvia: Kā nonācāt Spānijā?

Liene: Saka, ka jābūt uzmanīgiem ar to, ko vēlas, jo tas varot piepildīties... Tas, kā nonācu Spānijā ir diezgan garš stāsts, bet īsumā: mana vēlme iepazīt šo valsti piepildījās diezgan negaidīti, kad vairāku personīgās dzīves notikumu galarezultātā tiku pie izdevības atbraukt uz savu sapņu zemi pastrādāt. Sākotnēji dzīvoju kādā angļu ģimenē Malagā, bet vēlāk ieguvu draugus Mursijā un kopš tā laika manas mājas ir Levantes pusē. Sākumā doma bija šeit palikt kādu gadu, varbūt divus un tad atgriezties Latvijā, bet... Te nu es vēl joprojām esmu! Laikam jau lielākajai daļai tā gadās.

Antra (2.bilde): Arī man Spānija vienmēr ir bijusi sapņu zeme gan tās valodas, gan dabas, gan cilvēku dēļ un jau vidusskolas laikā nolēmu, ka kādu dienu tur aizbraukšu. Pirms vairākiem gadiem atbraucu, lai iepazītu spāņu kultūru un iemācītos valodu, dzīvojot spāņu ģimenē Kaseresā (Ekstremadūrā) un pildot aukles (‘au pair’) pienākumus. Tur arī iepazinos ar savu vīru un tā arī paliku Spānijā.

SL: Cik ilgi jau esat Spānijā?

L: Spānijā atrodos kopš 2006. gada augusta, tātad, jau vairāk kā 8 gadus.

A: Šeit esmu no 2009.gada un esmu dzīvojusi dažādās Spānijas pilsētas, iepazīstot gan galvaspilsētas, gan mazpilsētas dzīvi.

SL: Kāda ir spāņu attieksme, kad pasakat, ka esat no Latvijas?

L: Ir nācies piedzīvot diezgan dažādu attieksmi, sākot no absolūtas neorientēšanās ģeogrāfijā un jautājumu birumu, kā piemēram, vai mēs Latvijā runājot krieviski, vai mūsu alfabēts ir ar slāvu burtiem un vai visi latvieši esot blondi un ar zilām acīm... Atsevišķos gadījumos ir pat nācies sastapties pat ar diezgan aizskarošiem stereotipiem un salīdzinājumiem, bet labi, ka to spēj kompensēt citi erudītāki komentāri, kā piemēram: jā, galvaspilsēta Rīga, ļoti patika, bijām tur ar kruīzu kad ceļojām pa Eiropas ziemeļiem...Interesanti ir šad un tad sastapt spāņus, kas pazīst citus latviešus.

A: Man ir gadījies tieši tāpat. Vairumā cilvēku nezin, kur ir Latvija, bet ir interese. Viņi jautā un vēlas uzzināt ko sīkāk. Jautā par laika apstākļiem, tradīcijām un dzīvi Latvijā, jautājumi tiešām nekad nebeidzas. Protams, ir viena daļa, kas domā, ka Latvija atrodas Krievijā un mūsu valoda ir krievu, bet interesanti, ka ir cilvēki, kas domā, ka mūsu valsts valoda ir angļu. Man ar to nācies daudz sastapties, jo esmu angļu valodas skolotāja un cilvēki domā, ka tā man ir dzimtā valoda, pat cilvēki no ASV.

SL: Kāda ir dzīve Spānijā? Un kā jūs raksturotu spāņus?

L: Dzīve Spānijā pavisam noteikti ir atšķirīga no dzīves Latvijā. Ne tikai spāņu atvērtā un skaļā temperamenta dēļ, bet arī tradīcijām, kas iesakņojušās viņu ikdienā. Latvijā taču nevienam neienāktu prātā aizslēgt veikalu no diviem līdz pieciem pēcpusdienā un iet izbaudīt „siestu”. Spāņiem ir ļoti svarīga arī ģimene, kopīgas pusdienas, vispār daudz kas notiek ap un par ēšanu un dzeršanu... Es neteiktu, ka dzīve kopumā Spānijā būtu vieglāka kā citur, bet cilvēki gan ir smaidīgāki un saulīte biežāk uzspīd, un tas protams vairo dzīvesprieku.

A: Jā, Spānija būtu neiedomājama bez ‘siestas’. Sākumā bija grūti pierast, arī pie tā, ka svētdienas viss ir slēgts. Pilnīgi piekrītu Lienei, dzīve šeit nav ne vieglāka, ne grūtāka, bet savādāka. Spāņi ir atvērti, laipni un neuztraucas par to, ka laiks skrien, viņi visu uztver mierīgi.

SL: Ko spāņi domā par latviešiem?

L: To jau gan vajadzētu pajautāt viņiem pašiem! Bet domāju, ka tas atkarīgs no tā, cik daudz viņi mūs pazīst...

A: Tā kā spāņi nezin daudz ne par Latviju, ne latviešiem, tad viņi ir pārsteigti, ka mākam no visa kā mazliet un ka esam radoši. Ir spāņi, kas zin par latviešu koru dziedāšanas tradīcijām un to novērtē ļoti augstu, pat dziedot gan latviešu tautas dziesmas, gan komponistu rakstītās.

SL: Ar ko nodarbojaties?

L: Pēc profesijas gleznotāja (ieguvu bakalauru vēl Latvijā) šobrīd radoši darbojos zem nosaukuma „Lelleco” (Lelle + Eko), kas radās tikai pusgadu atpakaļ kā dabīgs rezultāts tam, ar ko jau nodarbojos iepriekš, proti, šuvu personalizētas lelles, mīkstās mantiņas, gatavoju dekorācijas (bildēs) utt. no otrreizēji pārstrādātiem un videi draudzīgiem materiāliem. Atšķirība ir tā, ka tagad esam jau trīs līdzīgi domājošas un radošas galvas un roku pāri tādējādi mūsu darbības apjoms kā arī piedāvājuma klāsts ir plašāks. Tā kā šis projekts ir vēl gluži autiņos, daudz kas vēl var mainīties un attīstīties, ideju man netrūkst, bet arī saprotu, ka patstāvīgi jāattīsta daudz un dažādas prasmes, lai tās realizētu. Ja kādam radošam cilvēkam ir interese mums pievienoties, laipni lūdzam!

A: Mans ikdienas darbs saistīts ar valodām, mācu angļu valodu, šad tad nodarbojos ar tulkošanu, kā arī pasniedzu spāņu valodu. Strādāju gan ar bērniem, gan pieaugušajiem. Brīvajos brīžos esmu sākusi tā nopietni nodarboties ar kartiņu, dāvanu aplokšņu un dažādu dekoru izgatavošanu, kuras varat apskatīt zem nosaukuma ‘AntraDesign’.

SL: Cik ilgi nodarbojaties ar radošo darbību?

L: Ja skatos atpakaļ un cenšos atrast kādu pagrieziena punktu, kad sāku radoši darboties, tādu nemaz nevaru atrast, jo no bērna kājas jau mani aizrāva viss, kas saistīts ar mākslu, rokdarbiem, šūšanu utt. Nekad neesmu likusi šķēršļus izdomai un fantāzijai, tieši otrādi, vienmēr cenšos tās attīstīt. Runājot par radošo darbību šeit, Spānijā, sākotnēji nodarbojos ar glezniecību un rīkoju izstādes (2009-2012), bet tad sakarā ar ekonomisko krīzi daudz kas mainījās un māksla nonāca otrajā plānā, nācās meklēt kādu „noderīgāku” radošo izpausmi. Sāku šūt mīkstās mantiņas, cilvēkiem patika un pamazām sāka nākt pasūtījumi. Tā tas aizgāja.

A: Ja runājam par rokdarbiem, tad man patika nodarboties ar rokdarbiem jau bērnībā, bet tieši ar kartiņu izgatavošanu nodarbojos jau kādus 4 gadus, bet tā nopietni šim hobijam pievērsos, kad dzīvē pienāca tik nozīmīgs brīdis kā manas kāzas. Tad arī atklāju, ka man no sirds patīk piedomāt pie sīkumiem un pašas rokām izveidot un sagatavot visu nepieciešamo tik ļoti svarīgai dienai kā kāzas.

SL: Kā esat ieguvušas šo prasmi?

L: Kā jau minēju, radoši darboties man patika jau no mazotnes, pateicoties gan manai vecmāmiņai, gan mammai, kuras abas vienmēr šuva, adīja un izgatavoja lietas. Protams, daudz ko apguvu arī studējot mākslu. Vienmēr man ir paticis ekperimentēt un apgūt jaunas prasmes, lielākoties pašmācības ceļā. Domāju, ka galvenais jau ir rezultāts nevis tieši kā to esi iemācījies.

A: Jau skolā man patika rokdarbi, ko apguvām ‘Mājturībā’, īpaši izšūšana. Tāpēc arī starp maniem darbiņiem varam redzēt kartiņas ar izšuvumiem (bildēs). Kartiņas izgatavot apguvu pašmācības ceļā, vienkārši darot un eksperimentējot.

SL: Kur smeļaties iedvesmu?

L: Lielākoties materiāli mani „uzrunā” paši. Piemēram, skatos uz vecu džemperi un redzu lācīti. Mēdzu arī „sērfot” pa internetu, blogiem, Pinterest, kas ir pilns ar idejām un radošiem cilvēkiem, kuru darbs iedvesmo.

A: Iedvesmu smeļos izejmateriālos, kas man pieejami. Kad eju uz veikalu, kur pārdodas lietas, ko varētu izmantot kartiņām, nopērku to, kas man iekrīt acīs. Pēc tam mājās, zinot, kam kartiņa domāta, skatos, kas man ir un kas nav, lai varētu pabeigt darbiņu.