Mūzika zem zemes jeb Madrides metro mūziķi

Izmantojot Madrides metro pakalpojumus ikdienā, cilvēki jau vairāk vai mazāk zin tam piederošos mūziķus un to repertuāru. Šo mūziķu mērķis ir nopelnīt ikdienai un tas iespējams tikai dažās sekundēs, jo tas ir tas laiks, kad cilvēki paiet garām, iemetot vai neiemetot naudiņu tam sagatavotajā vietā. Redzam, ka daži mūziku apguvuši kā hobiju, daži kā profesionāļi, bet katram no viņiem ir savs dzīvesstāsts.

Ja esam metro stacijā ‘Tribunal’, noteikti dzirdēsim indiāņu mūziku (pānflauta, blokflauta, dažāda tipa stabules) vai portugāļu valodā runājošo vīriešu duetu – saksofons vai flauta ar sitaminstrumentiem. Pavisam nesen uzradies arī kāds spāņu jauneklis, kurš dzied pop un rokmūziku. ‘Santiago Bernabéu’ katru dienu sākot jau no 8 no rīta satiekam pensijas vecuma akordeonistu. Viņš tur pavada katru dienu. Visatpazīstamākajā pieturā ‘Sol’ gadās redzēt visdažādākos mūziķus, piemēram, pensionētu vijolnieku, kas izpilda klasisko mūziku, vīrieti, kas spēlē uz pannām, katliem, atkritumu spaiņiem. Tādu mūziķu ir lērums. Ir pat ļoti jauki ejot pa metro ejām dzirdēt mūziku, tikai dažreiz to nav iespējams klausīties, jo cilvēks ar visu savu gribasspēku un pašpārliecinātību to nedara pietiekami labi. Ir gadījumi, kad gribas aiztaisīt ausis, tāpēc cilvēki pieprasa, lai notiktu kāda atlase sakarā ar to, kurš drīkst izpildīt mūziku metro un kurš ne.

Barselonā tas jau notiek. Ir cilvēku žūrija, kas noklausās muzicētgribētājus un izlemj, kam dot atļauju. Nav jābūt profesionālim, tikai to jādara no sirds un pietiekami labi, lai garām ejošiem cilvēkiem netraucētu. Madridē joprojām nav nekādu kritēriju, vienīgais, ka nedrīkst muzicēt metro vagonos un staciju ejās, kur traucē cilveku plūsmu. 

Svarīgi ir arī mainīt repertuāru, jo it īpaši mūziķi, kas iet pa vagoniem, spēlē un dzied vienu un to pašu jau vairākus gadus. Šādā veidā var izveidot metro dziesmu topu, kur pirmajās divās vietās noteikti ir šīs divas dziesmas.  

     1. vietā ‘Historia de un amor’ (Mīlas stāsts). 

  

     2. vietā ‘Besame mucho’ (Skūpsti mani daudz).

Bet ne par to šis stāsts. Kā jau sākumā minēju, katram mūziķim ir savs dzīvesstāsts. Daži mūziķi nāk no valstīm, ko ietekmējis karš un meklējot patvērumu Spānijā dara to, ko prot. Citi devušies labāka atalgojuma meklējumos un saņem lielāku naudas summu spēlējot metro, kā tas bija viņu valstī esot mūziķim, kas spēlē kāzās, kristībās un banketos. Vēl ir profesionāli mūziķi, kas savā valstī krīzes dēļ zaudējuši savu darbu vai uzņēmumu, saistītu ar mūziku, un tagad šādi pelna naudu.

Izpētīts, ka gandrīz 50% mūziķu ir ārzemnieku, kas muzicējot 8 līdz 10 stundas dienā var nopelnīt no 60 līdz 80 eiro, bet īstenībā neviens nezin, kas viņi ir. Vašingtonas metro tika pat veikts eksperiments. Pasaulslavens vijolnieks Džošua Bells (Joshua Bell) spēlēja mūziku vienā no metro stacijām mazliet vairāk kā stundu. Viņu atpazina tikai viena sieviete, kas apstājās, lai paklausītos, bet pārējie garāmgājēji pat neiemeta naudu. Secinājums ir tāds, ka cilvēki ir aizņemti ar savām ikdienas rūpēm cauru dienu, un nepievērš uzmanību tam, kas notiek apkārt.

Metro ir 326 stacijas un tā garums ir 320 km. Katru dienu lielākajā daļā šo staciju muzicē vairāki mūziķi, tā jau liekas kā neatņemama sastāvdaļa un ir grūti iedomāties metro bez viņiem, jo izmantot metro būtu daudz garlaicīgāk un skumīgāk un varbūt tas arī nemaz nav vajadzīgs.