Monteermoso (Montehermoso) ir mazs ciemats Kaseresas rajonā (provincia de Cáceres) Ekstremaduras reģionā (región de Extremadura), kas atpazīstams ar savu skaisto sieviešu tautas tērpu un īpaši tā skaisto cepuri. Varētu teikt, ka cepure ir svarīgāka pat par ģērboni un karogu.
Šīs cepures slavas stunda sākusies pateicoties gleznotājam Sorojam (Sorolla), kas, pēc Amerikas Spāņu Asociācijas (Sociedad Hispánica de América) pasūtījuma, 1917.gada oktobrī un novembrī uzgleznoja četras sievietes un vīriešus ar meitenīti, kas tērpti šī skaistā Kaseresas ciemata tautas tērpos, lai pārstāvētu Ekstremaduras reģionu citu Spānijas reģionu vidū. Pie tam, Monteermoso tautas tērpu uzskata par vienu no reģiona simboliem tā košo krāsu un greznās cepures ar spoguļa dēļ.
Katrā, kas redz Monteermoso cepuri, tā izraisa lielu interesi un rodas jautājums: Kā radusies šī cepure? Kad tā radusies?
Luiss de Ojos Sainss (Luis de Hoyos Sainz) un viņa meita Nieves Ojosa Sančo (Nieves Hoyos Sancho) savā grāmatā par folkloru (Manual de Folklore, Madrid, 1947) raksta, ka salmu cepures bijušas tradicionālas Spānijas rietumu pusē, sākot ar Leonu (León) līdz pat Uelvai (Huelva). Monteermoso līdzīgas cepures iespējams atrast arī Avilas (Ávila), Salamankas (Salamanca), Segovijas (Segovia) un Kaseresas (Cáceres) rajonos, kas pītas galvenokārt no rudzu salmiem, jo no tie vieglāk padodas pīšanai. Balstoties uz jau pieminēto folkloras rokasgrāmatu, šāda veida cepures izgatavoja jau sākot ar XV gadsimtu, vismaz tā vēstīja nostāsti. Patiesībā zināms, ka tikai nedaudz vairāk kā pirms gadsimta (19.gadsimtā) kāda Monteermoso dzīvojoša daiļamatniece uzvārdā Garsija (García) izveidoja šo cepuri uzlabojot salmu cepuri, ko bija saņēmusi no Vijaras de Plasensijas (Villar de Plasencia). Ļoti iespējams, ka tās izcelsme meklējama vēl kādā pavisam citā vietā, jo 1930.gadā Maksima Ernandesa Garsija (Máxima Hernández García) - daiļamatnieces meita - tā pastāstījusi ziemeļamerikāņu pētniecei Rutai M.Andersonei (Ruth M.Anderson).
Monteermoso cepuri tādu, kā to varam redzēt šodien, sāka lietot 1888.gadā, kad tā bija lēzenāka (ne tik augsta) un ar ievērojami mazāk rotājumiem, kas mūsdienas vairāk līdzinās 'atraitnes cepurei'. Ja salīdzinām ar citām Monteermoso līdzīgām cepurēm, tad jāpiemin, ka spogulis regulāri izmantots vienīgi šī ciemata cepurē, jo citur tas izmantots reti un vienīgi īpašos gadījumos.
Ja paskatāmies uz profilā novietotas cepures, pamanāma tās līdzība ar putnu. Tā greznota ar vilnas dzijām visdažādākajās krāsās, kā arī tās centrā novietots spogulis. Cepures sāna malai jābūt līdz auss vidum, lai varētu pamanīt auskarus, bet priekšpusē virs pierei, lai tā neaizsegtu sievietes seju. Cepures aizmugure atgādina tādu kā 'tiltu', lai būtu vieta matu copei vai matu mezglam. Cepures tika vilktas uz krāsaina lakata.
Pavisam ir trīs veidu Monteermoso cepures:
- neprecēto sieviešu cepures - visgreznākās no visām un ar spoguli vidū, lai piesaistītu vīriešu uzmanību un varētu koķetēt spīdinot ar spogulīti izredzētajam acīs
- precēto sieviešu cepures - šīm cepurēm tika noņemts spogulis, jo vairs nebija vajadzības pievērst vīriešu uzmanību, un tām izmantoja mazāk rotājumus
- atraitņu vai gados vecāku neprecētu sieviešu cepures - melnā krāsā, ar maz rotājumiem
Rakstā izmantotas šādas saites:
No hay comentarios:
Publicar un comentario